Acīmredzot katram no mums mājās ir kvalitatīvs aprīkojums gadījumam, ja saslimstam ar saaukstēšanos vai, nedod Dievs, ar kādu gripu. Katru gadu tas ir viens un tas pats. Atdziest, iestājas drēgns laiks, sākas vīrusu sezona. Bet mēs esam gatavi! Celaskon, dažādi pretklepus sīrupi, paralen... Kārbiņa (vai pat liela kaste) ar dažādām zālēm taču visu izglābs. Un, ja nē, tad, klepojot, lamājoties un svētīgi guļot gultā, mēs sev svēti solām, ka beidzot sāksim rūdīties. Tiklīdz slimība būs pagājusi... Vecmāmiņa, protams, atkal mums bija sagatavojusi visādas zāles, bet mēs ticam zinātnei. Visam ir risinājums, visam ir tablete. Tikai gadsimtiem ilgi cilvēki dzīvoja, slimoja un dziedējās – bez tabletēm. Zinātne tās ir ieviesusi tikai pēdējā laikā. Kā būtu, ja paskatītos, kā cilvēki senāk ārstēja saaukstēšanos un vīrusinfekcijas? Jo, ja tas darbojās toreiz, acīmredzot tas darbojas arī šodien. Un bez ķīmijas! Taču no šīs zinātnes mēs tomēr neesam tik tālu. Pirms 125 gadiem kārklu ziedos tika atklāta acetilsalicilskābe, no kuras tika ražots aspirīns. Interesanti, ka brestveida tūžobnieks vienmēr bija daļa no kāzu vainaga, ko līgava valkāja uz galvas ceremonijas laikā. Tā remdē galvassāpes, to galvenokārt